Palīdziet vietnes attīstībai, daloties ar rakstu ar draugiem!
Kā zināms, bērniem un pusaudžiem nepatīk būt garlaicīgi. Ko tad teātris var piedāvāt pašiem mazākajiem? Šeit ir interesantākās atrakcijas bērniem un pusaudžiem.
Šķiet, ka mūsdienu pasaulē teātris ik uz soļa zaudē kino. Tas ir vairāku iemeslu dēļ, nozīmīgākais, manuprāt, ir tas, ka bērni nav iepazinušies ar teātri kā kaut ko aizraujošu.
Bieži vien, ejot ar skolu uz teātri, viņi skatās tādas lugas kā Makbets vai citus lasījumus, kas pats par sevi izpaužas kā automātiska nevēlēšanās šādi pavadīt laiku. Turklāt kultūra mūs ir radījusi nepatiku pret teātri.
Šeit uz ēkām nav izvietoti milzīgi reklāmas baneri, televīzijā neatradīsim arī šovu reklāmas, un izcilu izrādi, kas varētu interesēt masu auditoriju, nevar izrādīt vairākās telpās vienlaikus vai vairākas reizes dienā.
Tomēr, aplūkojot teātru repertuārus, mēs atradīsim daudz piedāvājumu, kas parasti ir paredzēts bērniem. Teātri piedāvā milzīgas atlaides ģimenēm, kā arī pašiem bērniem. Viņi arī cenšas iestudēt izrādes, kas paredzētas bērniem. Visas šādas darbības ļauj pievērst bērnu uzmanību tam, ka teātrim nav jābūt garlaicīgam, un tas var būt pat ļoti interesants un ļoti jautrs. Diemžēl šādas akcijas gandrīz vienmēr notiek tikai lielākās pilsētās.
Ar sveci meklē lugas, kas izstādītas bērniem mazpilsētās, vai, ko vispār nav iespējams atrast, ciematos. Bērniem domātas izrādes parasti tiek rezervētas tikai lielākajām pilsētām, taču tā var būt laba ideja nedēļas nogales ceļojumam, ja jūsu pilsētā šādas izrādes nav. Teātris daudz labāk ietekmē bērna prātu nekā filma kinoteātrī.
Ja paskatāmies uz teātros iestudēto izrāžu repertuāru, tad redzēsim, ka netrūkst izrādes, kas vērstas tikai uz bērniem. Daudzos teātros viņi spēlē Hanselu un Grietiņu, pasaku, kas pazīstama visā pasaulē. Šī izrāde, iespējams, tiek rīkota lielākajā daļā valsts teātru, tā ir ļoti populāra, bērniem zināma un iemīļota.
Došanās uz šādu izrādi var būt ļoti labs sākums bērna piedzīvojumam ar teātri. Vēl viena izrāde, ko arī bieži var atrast teātros, ir Īkstīte. Tā ir tikpat populāra pasaka, kas vairāk adresēta meitenēm nekā Jaś i Małgosia, kas, iespējams, ir sākums bērna interesei par teātri.
Teātros iestudētās pasakas ļauj bērnam ieraudzīt ko tādu, ko viņš neredzēs izrādēs pēc saviem skolas lasījumiem, kas bērniem bieži vien nav saprotams vai nepatīk. Taču pietiek ar nelielu vecāku vai skolotāja iniciatīvu skolā, lai pārbaudītu, kas teātrī šobrīd tiek izrādīts. Tas var izrādīties milzīgs panākums, jo viena izrāde, kas bērnam patīk, var izrādīties tā dzirkstele, kas izraisīs interesi par teātri.
Teātri paveic milzīgu darbu, lai piesaistītu pēc iespējas vairāk bērnu uzmanības viņu virzienā. Taču, ja ne vecāki, ne skolotāji nerāda šajā virzienā, ir ļoti maza iespēja, ka bērns pats par to sāks interesēties. Un pietiek ieskatīties teātru repertuārā, lai redzētu izrādes, kas var viegli ieinteresēt bērnus.
Kādas var būt šīs izrādes?
Piemēram, Alise Brīnumzemē, Tracis par Basiju, Tītu, Romeku un Atomeku, Sivēnu Pepu, Runcis zābakos, Pīteru Penu, Doktoru Dolitlu, Sarkangalvīti un daudzus, daudzus citus. Šie ir piemēri, kurus es atradu, tikko aplūkojot Varšavas teātru grafiku. Varu derēt, ka tās ir vecākiem un droši vien arī galvenokārt bērniem labi zināmas pasakas. Tās ir arī pasakas, kas notiek gadu desmitiem un uz tām ir izauguši daudzi bērni. Tātad var redzēt, ka teātri dara patiešām sizifisku darbu, lai piesaistītu sev bērnus, taču bez vecāku un skolotāju iesaistīšanas visas šīs pūles būs velti.
Teātri ar savām izrādēm cenšas ne tikai mudināt bērnus ieraudzīt sevi. Viņi arī ļoti bieži organizē seminārus un atbalsta teātra grupas. Piemēram, bērni var doties uz teātri un redzēt, kā ir uzstāties lielākas auditorijas priekšā, nevis tikai klases vai skolas draugu priekšā. Bieži skatītāji var sēdēt auditorijā, un bērns pēc tam mācās attīstīt savu aizrautību un prasmes. Iespējams, šādi viņš atklās savus hobijus nākamajiem gadiem.
Teātris ir ļoti interesants, ja nu vienīgi kāds tam dod iespēju un ļauj mēģināt viņu par to pārliecināt. Savukārt bērni ir ļoti uzņēmīgi pret inficēšanos ar noteiktu ideju, un, ja viņi ņems piemēru no vecākiem, viņi varēs interesēties par teātri.
Noslēgumā jāsaka, ka teātri dara lielu darbu, lai mudinātu bērnus nākt uz teātri, taču tas būs bezjēdzīgi, ja neviens viņiem šo ideju neieaudzinās. Ja vecāks bērnam parāda, cik interesants var būt teātris, tad bērnam, iespējams, vairs nav vajadzīgs iedrošinājums turpināt tur iet.