karogs
NATO ir Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, t.i., Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, saīsinājums. Organizācija ir pazīstama arī kā Ziemeļatlantijas alianse vai Ziemeļatlantijas pakts. Tas ir militārs līgums, kas noslēgts 1949. gada 24. augustā saskaņā ar Ziemeļatlantijas līgumu, kas noslēgts 4. aprīlī Vašingtonā.
NATO pirmsākumi jāmeklē situācijā, kas radās pēc Otrā pasaules kara karadarbības beigām, kad beidzās ASV sabiedroto sadarbība un koalīcija ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) un sākās aukstais karš. Pēc tam 1948. gadā Beļģija, Francija, Nīderlande, Luksemburga un Apvienotā Karaliste parakstīja Briseles paktu, kas nākamajā gadā tika pārveidots par Ziemeļatlantijas paktu.
Sākotnēji NATO vajadzēja būt aizsardzības organizācijai, kas nodrošinātu tās dalībvalstīm drošības sajūtu, saskaroties ar komunistisko valstu radītajiem draudiem. Galvenais NATO izveides iemesls bija pārliecība par PSRS politikas agresivitāti un apdraudējumu Rietumeiropas valstīm, ko izraisīja virkne notikumu: 1947. gadā tika izveidota Kominterne, 1948. gadā - komunistiskais apvērsums. Čehoslovākijā un Rietumberlīnes blokāde 1948.-49.
Sākotnēji NATO tika iekļautas desmit valstis (Lielbritānija, Francija, Nīderlande, Beļģija, Luksemburga, Norvēģija, Dānija, Islande, Itālija, Portugāle, ASV un Kanāda - tā sauktās dibinātājvalstis). Nākamajos gados NATO pievienojās vairāk dalībvalstu. 1952. gadā to attiecināja uz Grieķiju un Turciju, 1955. gadā uz Vāciju un 1982. gadā uz Spāniju.
1999. gadā šīs organizācijas struktūrās parādījās pirmās valstis no bijušā Austrumu bloka (Polija, Čehija un Ungārija). NATO līderu sesijas laikā Prāgā 2002.gadā aliansei tika aicinātas pievienoties arī citas valstis: Bulgārija, Igaunija, Lietuva, Latvija, Rumānija, Slovākija un Slovēnija. Šīs valstis Paktam oficiāli pievienojās 2004. gada 29. martā. 2009. gada 1. aprīlī Albānija un Horvātija kļūst par oficiālām NATO dalībvalstīm. Pēdējā, 29. dalībvalsts, tika uzņemta 2022. gada 5. jūnijā, un tā bija Melnkalne, un šāds lēmums tika pieņemts Briseles samitā tā gada 25. maijā.
Līdz 1990. gadam NATO bija galvenā politiskā un militārā struktūra rietumu pusē konfrontējošā, bipolārā pasaules sistēmā kā padomju bloka un 1955. gadā izveidotā Varšavas pakta pretinieks. Līdz ar aukstā kara beigām pakta būtība mainījās. Izmaiņas starptautiskajā arēnā un komunistisko valstu bloka sabrukums radīja izmaiņas NATO stratēģiskajās koncepcijās.
Šodien tā drīzāk ir pretterorisma koalīcija. Šo izmaiņu sekas bija tā sauktā jaunā stratēģiskā koncepcija. Tā paredzēja pietiekamu konvencionālo un kodolspēku uzturēšanu, kas spēj atturēt potenciālos agresorus un veikt darbības, kas novērš iespējamos bruņotos konfliktus pasaulē.
Uzmanība tika pievērsta arī alianses valstu drošības nodrošināšanai, saskaroties ar dažādiem un daudzvirzienu starptautiskiem draudiem (etniskie un teritoriālie konflikti, masu iznīcināšanas ieroču un ieroču tehnoloģiju izplatīšana, stratēģisko izejvielu piegādes pārtraukšana, terorisms un sabotāža). Pirmā NATO neatkarīgā militārā akcija bija intervence Kosovā. Pēc šīs misijas pieredzes šī koncepcija ir atjaunināta.
Šī jaunā atjauninātā koncepcija ieviesa "operācijas, kas nav paredzētas 5. pantā", kas galvenokārt ir krīzes reaģēšanas operācijas, tas ir, bruņoto spēku operācijas, kuru mērķis ir novērst krīžu pamatcēloņus vai tādas krīzes, kas apdraud reģionālo vai globālo drošību un pārkāpj cilvēktiesības (10). Tāpat kā miera uzturēšanas operācijās, arī iejaukšanās spēkiem jārīkojas objektīvi, jo tie nav konflikta puse.
Ir vērts piebilst, ka NATO vēsturē ir bijušas daudzas satricinājumi.
No 1966. gada Francija apturēja dalību pakta militārajās struktūrās, jo tās vadītājs ģenerālis Šarls de Golls nolēma izstrādāt savu kodolaizsardzības sistēmu. Pie viņiem tas atgriezās, bet tikai daļēji, tikai 1995. gadā un tikai 2009. gadā.Grieķija līdzīgi rīkojās 1974.-1980.gadā.Šā lēmuma iemesls bija konflikts ar Turciju un Grieķijas pārliecība, ka NATO šajā ziņā neko nedara. Turklāt Spānija nepiederēja militārajai struktūrai no tās uzņemšanas brīža līdz 1997. gadam.
Kas attiecas uz NATO struktūru, tad pakta laikā tā ir mainījusies. NATO konferencē (Prāga, 2002. g.) veikto pasākumu ietvaros 2003. gadā mainījās alianses lēmumu pieņemšanas centru struktūra. Jaunā struktūra novirzās no komandu ģeogrāfiskā sadalījuma par labu pilnvaru sadalījumam.
Operatīvās funkcijas tika sadalītas starp jaunizveidoto Allied Command Operations (ACO) un NATO Allied Command Transformation (ACT). Patlaban nozīmīgākā pakta pārvaldes institūcija ir Ziemeļatlantijas Padome (NATO Padome, kas sastāv no dalībvalstu pārstāvjiem. NATO padome var sanākt dažādos līmeņos. Tā regulāri tiekas ārlietu ministru līmenī) divas reizes gadā) un pastāvīgie pārstāvji (vismaz reizi nedēļā).
Izņēmuma gadījumos tā var sanākt arī valstu un valdību vadītāju līmenī. Papildus NATO padomei svarīgākās pakta organizatoriskās struktūras ir: Aizsardzības plānošanas komiteja, Kodolieroču plānošanas grupa, Militārā komiteja (kas ir pakta augstākā militārā struktūra) un tai pakļautais Militārais štābs, kā arī Starptautiskais sekretariāts ar NATO ģenerālsekretārs. NATO ģenerālsekretārs ir augstākais politiskais amats aliansē, un saskaņā ar pieņemto praksi to ieņem Eiropas civilie politiķi.