Diokletiāna vannas bija pēdējās imperatora pirtis, kas uzceltas Romā un vienlaikus lielākais senatnes termiskais komplekss kas var noturēties 3000 cilvēku. Tie aptvēra apm 13 hektāri un tie tika uzcelti uz kalna starp Esquiline un Quirinal Minimāli.
Iespaidīgā kompleksa galvenās ēkas daļa ir saglabājusies līdz mūsdienām, pateicoties pārveidošanai Eņģeļu un mocekļu Dievmātes bazilikapar kura dizainu viņš bija atbildīgs Mikelandželo. Šajā templī mēs atrodam divus neaizmirstamus darbus Igors Mitorajs - monumentālas durvis un marmora galvas skulptūra Jānis Kristītājs.
Mūsu rakstā mēs īsi iepazīstinājām ar kompleksa likteni un aprakstījām tā atliekas, kuras var apmeklēt vai apskatīt. To vidū ir divas baznīcas, lieliski saglabājusies ēka, kas kādu laiku izmantota kā planetārijs, ārsienas fragmenti un viens no departamentiem. Museo Nazionale Romano, kas atrodas bijušajā klosterī, kas celts uz termālo pirts paliekām.
Vēsture
Diokletiāna pirtis senatnē
Pagriezienā tika uzceltas lielākās romiešu pirtis 3. un 4. gadsimts, kad impēriju jau valdīja četri valdnieki (tetrarhija), taču neviens no viņiem pastāvīgi nedzīvoja Mūžīgajā pilsētā. Zemi jaunā kompleksa celtniecībai iegādājās imperators, kurš pārvaldīja impērijas rietumu daļu Maksimiānsgadā ieradās Romā 298 gadi. Kompleksa oficiālā atklāšana un tā veltīšana Diokletiānam notika starpbrīžos 305. un 306, kas nozīmē, ka celtniecība prasīja tikai septiņus vai astoņus gadus!
Arhitektoniski Diokletiāna pirtis sekoja Karakallas pirts izkārtojumam, taču bija iespaidīgākas. Viss komplekss tika uzbūvēts pēc taisnstūra plāna ar izmēriem 376 x 361 m un aptvēra apm 13 hektāri, a sagatavošanās darbi būvniecības uzsākšanai prasīja visu rajonu nolīdzināt ar zemi.
Galvenā ēka ar izmēriem bija kompleksa centrālā daļa 244 x 144 m. Tieši šeit visas vannas istabas atradās pa vienu asi. Skatoties no dienvidrietumiem, tie bija:
- karstās vannas istaba (kaldārijs),
- mazāka istaba ar karstu ūdeni (tepidārijs),
- lieliska telpa aukstām vannām (frigidārijs),
- āra peldbaseins (natatio) ar platību apm 4000 kvadrātmetru.
Pārējās palīgtelpas, piemēram, garderobes un vestibili, atrodas simetriski ap tām. Piemēram, frigidārija zālei blakus atradās divi paletes jeb vingrošanas pagalmi, ko ieskauj portiki.
Viss komplekss bija iežogots ar ārējo sienu loku, ar telpām paviljoniem, strūklakām un eksederiem, kas vērsti uz iekšpusi. Telpu starp ārsienu un centrālo ēku aizņēma dārzi un darbinieku celiņi. Galvenā ieeja bija ziemeļaustrumu pusē, bet šī mūrim, kas vērsts pret pilsētas centru, tika piešķirts monumentālāks veidols. Tās centrālā daļa bija eksedra, kas uzcelta uz mākslīgas platformas (atvērta, pusapaļa niša, tās formai tagad seko kvadrāts Piazza della Repubblica). Abos galos malās atradās bibliotēkas ēkas, un aiz tām atradās papildus Panteonam līdzīgas apaļas telpas, kas dažādos apstākļos saglabājušās līdz mūsdienām (vienā tagad atrodas Sv. Bernāra baznīca).
Ūdens termālajām pirtīm tika piegādāts pa akveduktu Aqua Marciaun pēc tam uzglabā cisternā, kas stiepās tieši zem eksedras.
Avotos no 5. gadsimts varam atrast informāciju, ka tajā laikā Diokletiāna pirts varēja saturēt apm 3000 cilvēkukas liek domāt, ka savos ziedu laikos tie varētu ietilpt daudz vairāk! Pēc ostrogotu iebrukuma pirtis beidzot tika pamestas VI gadsimtskurš izpostīja akveduktu, apgādājot kompleksu ar ūdeni.
Mikelandželo pēdējais lielais darbs
Salīdzinot Diokletiāna pirtis ar daudziem pieminekļiem, kas atrodas pašā pilsētas sirdī, ir grūti neradīt iespaidu, ka liktenis pret tiem izturējies laipni. IN XVI gadsimts galvenās ēkas centrālā daļa joprojām bija labā stāvoklī, un ēkas sienas (arī frigidārija zālē) sniedzās līdz velvei. Interesanti, ka līdzīga situācija bija ar sienu, kas ieskauj vietu, ieskaitot monumentālo eksedru.
Neraugoties uz salīdzinoši labo saglabāšanas stāvokli, termālo pirts paliekas praktiski netika izmantotas, lai gan acīmredzot tajās savus pakalpojumus sniedza vieglas morāles dāmas. Grūti pateikt, kāpēc tā notika, taču tolaik teritorija bija lauku teritorija un atradās tik tālu no centra, ka neviens nelēma to pārvērst par nocietinātu rezidenci (tāds bija, piemēram, Marsela teātra liktenis).
gadā radās ideja par seno mirstīgo atlieku izmantošanu reliģiskiem nolūkiem XVI gadsimts garīdznieka galvā pēc vārda Antonio del Duka. Viņam izdevās kopā ar viņu sasniegt pāvestu Pijs IVkuram patika ideja pārvērst pagānu ēku par baznīcu. Jaunais templis bija paredzēts kristiešu mocekļiem, kuri saskaņā ar tradīciju tika nogalināti vergu darba laikā termālo pirts celtniecībā. Kopā ar baznīcu uz kompleksa atliekām bija paredzēts uzbūvēt kartūziešu ordeņa klosteri.
Galīgais lēmums par koncepcijas īstenošanu tika pieņemts 1561. gads. Viņš saņēma projekta sagatavošanas misiju Mikelandželokurš tajā laikā viņam bija astoņdesmit, lai gan noteikti tika apsvērti arī citi kandidāti, jo skices ir saglabājušās līdz mūsdienām Donato Bramante un Baldassare Peruzzi.
Projektējot baziliku, renesanses vizionārs plānoja, kā likums, saglabāt esošās struktūras. Viņa projektētais templis bija ēka pēc grieķu krusta plāna ar trim ieejām, kas atbilst trīs saglabātajām fasādēm (tikai viena no tām ir saglabājusies līdz mūsdienām). Jaunās bazilikas kodols bija frigidārijs, un dienvidrietumu spārnā tika iekļauts tepidārijs, kas ir vislabāk saglabājies no visām telpām. Sliktākais liktenis piemeklējis tobrīd sliktā stāvoklī esošu kaldāriju - viņa gadījumā saglabājusies tikai apsīda siena, kas kalpojusi kā ieejas ārējā fasāde. Tomēr Mikelandželo nenodzīvoja, lai pabeigtu, un students turpināja darbu pēc savas nāves Džeikopo Del Duka, kurš ir arī projekta iniciatora Antonio brāļadēls.
Tomēr bazilikas izskats mūsdienās atšķiras no sākotnējās versijas. IN 1749. gadspar godu gaidāmajam jubilejas gadam templis tika pārbūvēts pēc projekta Luidži Vanvitellikas mainīja savu orientāciju par 90 grādiem, dekorēja interjeru ar papildu kolonnām (atdarinot senās) un pievienoja kori ar apsīdi. Pēdējās izmaiņas bija saistītas ar ievērojama atklātā natatio peldbaseina saglabātās fasādes fragmenta nojaukšanu. Gadsimtu gaitā mainījušies arī interjera dekori, kas Mikelandželo diezgan askētisko oriģinālo plānojumu ir pārvērtis krāšņuma pilnā templī.
Drīz pēc bazilikas būvniecības sākšanas tika uzsākti darbi pie kartūziešu klostera, kas tika uzcelts, izmantojot termālo pirts paliekas, taču pārsniedza ārsienas sākotnējo gaitu. Tajā bija divi klosteri. Mazākais tika uzcelts atklātā peldbaseina vietā natatio un aizņēma apmēram 1/3 tās platības. Lielāko sauc Mikelandželo vārdā, bet tā celtniecība sākās pēc arhitekta nāves.
IN 1575. gadskad viņš jau sēdēja Pētera tronī Gregorijs XIII, dažas mūku neizmantotās bijušo termālo piršu telpas tika pārveidotas par pāvesta noliktavām, kurās glabāja labību un eļļu.
Diokletiāna pirts pēdās
Blakus stacijai atrodas termālā kompleksa paliekas Romas Termini un katru dienu viņiem iet garām cilvēku pūļi. Mēs varam nokļūt ar metro (izkāpjam Repubblica vai Termini stacijās) vai arī varam nokļūt kājām no centra pa ielu Via Nazionale (atcerieties, ka tas ved kalnup).
Aplūkojot karti, labi var redzēt, ka šodienas ielu plānojums brīvi seko senās ārsienas sākotnējam plānam, kura paliekas ir saglabājušās un ir paslēptas dažādos tuvējos kaktos un spraugās.
Piazza della Repubblica (Republikas laukums)
Savu pastaigu sāksim, apskatot Republikas laukumu, kas ved līdz pat 1960. gads tika izsaukts Eksedras laukums. Lai gan uz tās nav saglabājušās senlaicīgas pēdas, tās pusapaļas celtnes lieliski atbilst senās ekshedras plānam, kas ir daļa no rietumu ārsiena.
Savu pašreizējo formu laukums ieguva beigās veiktās lielās visas apkaimes pārvērtības XIX gs. Mirkli agrāk netālu tika uzcelta galvenā dzelzceļa stacija Romas Termini (tāpat kā visa apkaime savu nosaukumu ieguvusi no senajiem terminiem), un Roma kļuva par jaunizveidotās apvienotās Itālijas valsts galvaspilsētu. Jaunajam laukumam bija jābūt reprezentatīvam sākumam ielai, kas ved uz pašu centru Via Nazionale.
Diemžēl daudzas senās mirstīgās atliekas tika iznīcinātas gan stacijas būvniecības laikā, gan iezīmējot laukumu un Via Nazionale.
Eņģeļu un mocekļu Dievmātes bazilika
Tālāk mūsu soļi tiks virzīti uz Mikelandželo projektētajām termālajām pirtīm, kas uzceltas uz drupām Eņģeļu un mocekļu Dievmātes bazilika (pieder Santa Maria degli Angeli e dei Martiri). Tās fasāde ir saglabājusi savu senatnīgo izskatu, un, iespējams, daudzi nezinātāji to apiet, uzskatot to par kārtējām romiešu drupām.
Pirms dodamies iekšā, ir vērts pievērst uzmanību divām lietām. Pirmā ir fasādes pusapaļa forma, kas patiesībā tā ir kaldārija (karstās vannas istabas) apsīda palieka, kas vairs nepastāv. Sākotnēji šī ēka bija aptuveni tādā pašā augstumā kā šodienas strūklaka Republikas laukumā.
Uz interjeru ved monumentālas poļu mākslinieka durvis Igors Mitorajs. Tos šķērsojot, nonākam vestibilā, kas izveidots pēc Diokletiāna pirts vislabāk saglabājušās daļas pārveidošanas, t.i., tepidārija, kā sauca karstā ūdens pirts telpu, kas savienoja kaldāriju ar frigidāriju. Vestibila velve atgādina Panteonu un tajā ir pat okuls, t.i., atvere novietota augšpusē.
Paejot garām vestibilam, mēs nonāksim frigidārijā uzceltajā templī, t.i., plašā aukstuma vannu zālē. Šī telpa ir saglabājusi savu sākotnējo plānojumu, lai gan reizēm ir vērts to atcerēties seno cilvēku grīda bija vairākus metrus zemāk. Pirms ejam iekšā, nepalaidīsim garām skulptūru, kurā attēlota Jāņa Kristītāja galva, ko cirsts jau pieminētais Mitorajs.
Baznīcas iekšpuses dekorācijas ir gandrīz tikai mūsdienīgas, un tām nav nekā kopīga ar termālo piršu sākotnējo izskatu. Izņēmums ir dažas granīta kolonnas, kurām grīdas līmeņa paaugstināšanās dēļ nācās pielikt jaunas pamatnes. Atlikušās kolonnas tikai izstaro senas struktūras un tika izveidotas šajā procesā 18. gadsimta rekonstrukcija.
Apmeklējot templi, neaizmirstiet pārbaudīt telpu, kurā atradās viens no frigidārija baseiniem laikā, kad darbojās termālās pirtis. Šajā telpā ir saglabāti oriģinālie velvju griesti, un šodien tajā ir apskatāma izstāde, kas iepazīstina ar kompleksa vēsturi.
No šīs telpas mēs ieiesim nelielā pagalmā, kas ved uz sakristeju. Tā ir teritorija, ko agrāk aizņēma atklāts peldbaseins (natatio), kur mēs varam redzēt tā fasādes sienu, kas ir saglabāta sākotnējā augstumā.
Museo Nazionale Romano (Terme diocleziano)
IN 1898. gads bijušais kartūziešu klosteris tika pārveidots par Nacionālais romiešu muzejs (Museo Nazionale Romano), ar ko tā var lepoties bagātākā senlietu kolekcija no romiešu laikiem. Šobrīd viņu savāktie eksponāti ir izstādīti četrās dažādās vietās (svarīgākās kolekcijas apskatāmas blakus esošajā Palazzo Massimo), un tikai daļa no kolekcijas ir saglabājusies Diokletiāna pirtīs.
Muzeja apmeklējums dos mums iespēju apskatīt krāšņus seno pirts palieku fragmentus. Tiesa, lielākā daļa bijušā klostera kompleksa ir kļuvis moderns un nelīdzinās senajām pirtīm, taču muzeja dienvidrietumu daļā saglabājušās dažas autentiskas celtnes.
Starp tiem ir milzīga atklāta baseina drupas natatiokas sākotnēji aptvēra apm 4000 kvadrātmetru. Tomēr laika gaitā tas tika pārklāts ar jaunākām ēkām, un tikai neliela daļa no tā ir saglabājusies līdz mūsdienām. IN Sešpadsmitais gadsimts apmēram viena trešdaļa tās sākotnējās virsmas bija uzcelta uz kvadrātveida plāna ar malām 40 m ts Mazais klosteris (saukta pēc muzeja izveides Ludovisi klosterisjo sākotnēji tieši tur tika izstādīta agrāk šai ģimenei piederošā kolekcija). Interesanti, ka sākumā No divdesmitā gadsimta to pat bija plānots nojaukt, lai atklātu senās mirstīgās atliekas, taču galu galā šī ideja tika atmesta.
Sākotnējais baseina dziļums bija tikai viens metrs, un tā grīda bija izklāta ar daļēji saglabātām un mūsdienās redzamām Karāras marmora plāksnēm. No frigidārija puses peldbaseinam bija lieliska, monumentāla fasāde, kas atgādināja romiešu teātru ēkas. Tā fragments sākotnējā augstumā ir saglabājies līdz mūsdienām. Diemžēl liela daļa fasādes tika iznīcināta Astoņpadsmitais gadsimts bazilikas rekonstrukcija, kad tai tika pievienota apsīda.
Drupas t.s VIII telpa par izmēriem 44 x 20 m. No oriģinālās velves, kas sākotnēji aptvēra visu telpu, ir saglabājies tikai stobra velves fragments vienā galā, taču pat tik mazs gabals ļauj novērtēt romiešu celtnieku meistarību. Šajā telpā izstādīti rakšanas darbu laikā atrastie dekoratīvie elementi. VIII telpa robežojas ar vēl divām oriģinālām istabām: X telpa tas kalpoja kā priekšnams (vestibils), a IX telpa droši vien tika izmantots kā garderobes (apodyterium). Apmeklētājiem, kurus interesē termiskās pirtis, ir viņu maketi un video ar vizualizāciju kompleksa ziedu laikos.
Šeit ir vērts uzsvērt, ka termālo pirts paliekas un ar tām saistītie atradumi veido tikai fragmentu no kopuma. Bez viņiem muzeja apmeklējuma laikā mūs sagaida arī:
- epigrāfu izstāde viena no nozīmīgākajām seno uzrakstu kolekcijām pasaulē,
- izstāde, kas veltīta latīņu tautām, kas apdzīvoja vēsturisko Lacio zemi pirms Romas dibināšanas (laikposmā no vēlā bronzas laikmeta līdz ap plkst. 6. gadsimtā pirms mūsu ēras),
- nāk no sākuma 5. gadsimtā pirms mūsu ēras objekti no karavīru kapskas tika atrasts latīņu pilsētā Lanuvijā,
- romiešu ticējumiem veltīta izstāde (t.sk. Mitraisms),
- Lielais klosteris ar malām garumā 100 m (un ar iekšēju atvērtu izmēru kvadrātu 80 reiz 80 m), viens no lielākajiem klosteriem visā Itālijā. Dažreiz to sauc par vārdu Mikelandželobet tā celtniecība sākās pēc vizionāra nāves. Mūsdienās tas kalpo kā dārzs un izstāžu vieta, kur varam apbrīnot 400 skulptūras, ciļņi, altāri, kolonnas un sarkofāgi. Raksturīgākais kolekcijas elements ir monumentālās dzīvnieku galvas, kas atrastas netālu no Trajāna foruma.
Ieeja muzejā ir no ielas Viale Enriko de Nikola. Pirms vēl ieejam biļešu sadaļā, paejam garām nelielam dārziņam ar monumentālu vāzi vidū un dažādām senatnīgām atliekām. Klusai muzeja apmeklējumam ir vērts ieplānot starpbrīžos 90 līdz 120 minūtes.
Astoņstūra ēka
Izbraucot no bazilikas ziemeļrietumu virzienā, pēc kāda laika nonāksim pie astoņstūra ēka (it. Aula ottagona delle Terme di Diocleziano) iespiests starp ielām Via Cernaia un Via Parigi. Šī ēka bija daļa no galvenās ēkas, taču šodien nav skaidrs, kāds bija tās sākotnējais mērķis. Apkures sistēmas neesamība var liecināt, ka tajā bija mazāks frigidārijs.
Ēkas konstrukcija ir ļoti labā stāvoklī, ieskaitot betona kupolu, taču visi rotājumi gadsimtu gaitā ir pazuduši. Astoņstūra ēku sauc par laiku Planetārijs (jo šo funkciju veica 1928. līdz 1986. gadampaturot titulu kādu laiku lielākais planetārijs Eiropā) vai Minewry istaba.
Pašlaik ēka pieder Museo Nazionale Romano un kalpo kā izstāžu paviljons. Gadu gaitā iekšā esam varējuši ieskatīties tikai divas reizes, bet atrodoties teritorijā vienmēr ir vērts pārbaudīt iespējas iekļūt.
Sv. Bernards pie pirts
No monumentālā mūra, no kuras paveras skats uz pilsētas centru, ir saglabājušās divas apļveida konstrukcijas. Ziemeļu daļa tika pārveidota beigās XVI gadsimts iekšā baznīca Sv. Bernarda (Chiesa di S. Bernardo alle terme).
Mēs to varam atrast laukuma galā ar tādu pašu nosaukumu, taču tas ir tik noslēpts, ka gandrīz neviens to nepamana, un lielāko daļu tūristu galvenokārt interesē Uzvaras Dievmātes baznīca ar slaveno Ekstazī no Sv. Terēze autors Bernini.
No ārpuses baznīca Sv. Bernards nekādā ziņā neatgādina senatnīgu ēku, jo saņēma tipiski modernu fasādi. Taču, ja pastaigāsimies mazliet pa Via Torino ielu, redzēsim senus ķieģeļus.
Baznīcas centrālo daļu veido romiešu rotonda, kas ir Panteona miniatūra diametrā 22 metri. Tiesa, tā saņēma arī mūsdienīgus dekorus, taču tā interjers saglabājis sākotnējo plānojumu. Iekšpusē uzreiz pamanāmi kasešu kupola dekori, kas attiecas uz dekorācijām Maksencija bazilika no Romas foruma. Baznīca pazīstama arī ar astoņām manierista mākslinieka svēto skulptūrām, kas novietotas nišās Kamillo Mariani.
Bāra drupas gar Via Cernaia
Sākotnējā (dienvidrietumu) sadaļa Via Cernaia iet caur bijušā bāra centru, t.i., laukumu, ko izmanto fiziskiem vingrinājumiem. Veicot rakšanas darbus abās ielas pusēs, dienas gaismā tika izcelts šīs kompleksa daļas sākotnējais grīdas līmenis. Lai arī daudz kas nav saglabājies, savukārt apkārtnē ir vērts ielūkoties izrakumu laukumā, kur redzami oriģinālās marmora grīdas fragmenti, apsīdas pamati un vieta, kur iet kolonāde.
Ārsienas dienvidrietumu paviljons
Saglabājušies arī pārējie ārsienas gala paviljoni un to varam redzēt no ielas puses Via del Viminale. Šobrīd tā nav brīvstāvoša konstrukcija, jo bijusi savienota ar blakus esošajām ēkām, bet tās pusapaļa daļa izvirzās pāri pārējo fasāžu līnijai. Šodien tajā atrodas restorāns.
Šīs senatnīgās ēkas fasāde tagad ir ķieģeļu, bet tās ziedu laikos to veidoja balti apmetuma ornamenti.
Via Gaeta ārsienas detaļa
Pēdējā mūsu aprakstītā Diokletiāna pirts pēda ir ārsienas gaita, kas redzama no ielas Via Gaeta. Dienvidu pusē redzama kompleksa stūrī stāvošās agrāk segtās ēkas fasāde, un tieši blakus tai redzamas sekla eksedra paliekas, kuras iekšpusē rotā kolonāde.