Noteikti Staņislavs Kostka ir viens no atpazīstamākajiem poļu svētajiem. Ikviens zina viņa vārdu un uzvārdu, bet tikai daži zina, kāda bija svētā dzīve un kādā vēstures periodā viņš centās sasniegt svētumu.
Ir vērts uzzināt dažus interesantus faktus par viņu, jo viņš ir ļoti interesants un iedvesmojošs cilvēks.
1. Viņš dzimis 1550. gada oktobrī. Viņš uzauga Mazovijā un konkrētāk Rostkovā. Viņa ģimenei tajā laikā bija ļoti labi, jo Staņislava tēvs Jans Kostka bija Zakročimas kastelāns, bet arī viņa māte bija no turīgas un pazīstamas ģimenes.
2. Staņislavs uzauga mājā, kurā viņš nebija vienīgais bērns, jo viņam bija divas māsas un trīs brāļi. Viņš tika audzināts pieticības, godīguma un dievbijības garā. Arī veids, kā vecāki viņu audzināja, bija diezgan stingrs un bargs.
3. Viņš sāka mācīties savā ģimenes mājā, bet, kad bija īstais laiks, viņš sāka mācīties jezuītu skolā Vīnē. Šo studiju grafikā galvenokārt ietilpa mesas un lūgšanas, bet arī latīņu un vācu valodas apguve.
4. Viņš bija ļoti dievbijīgs un obligāts skolnieks. Pienākumu, iespējams, pārāk daudz aizēnoja veselais saprāts, jo viņš bija ķēries pie sevis šaustīšanas.
Viņš tik ļoti nodevās šim pienākuma veidam, ka nogurdināja savu ķermeni līdz lūzuma punktam. Fizisko pienākumu noguris, 1565. gada decembrī viņš iekrita tā sauktajā mirstīgajā invaliditātē. Viņa stāvoklis kļuva arvien smagāks, un pats Staņislavs bija pārliecināts par nenovēršamu nāvi. Viņš pat sāka parādīties Marijai un Jēzum.
5. Marijas vīzijas atstāja neticami spēcīgas pēdas Staņislava dzīvē. Vienā no šādām vīzijām Staņislavs pēkšņi tika izdziedināts no nāvējošas slimības. Immaculata lika viņam doties uz Jēzus biedrību, tiklīdz viņš būs atveseļojies, un pievienoties tai pēc iespējas ātrāk.
6. Centieni tikt uzņemtam jezuītu ordenī ilga diezgan ilgi, taču spītīgais Staņislavs nepadevās. Staņislava vecāki nepiekrita iestāties jezuītu ordenī. Kādu dienu 1567. gada augustā viņš nolēma, ka, ja viņam neļaus ieiet klosterī, viņš būs spiests spert pēdējos soļus. Pestīšana un Dieva pavēles izpilde viņam bija vissvarīgākā, tāpēc viņš pārģērbies no Vīnes, kājām, izbēga. Viņa brālis Pāvels viņam sekoja, taču viņam neizdevās viņu panākt. Staņislavs sasniedza Bavāriju un beidzot tika uzņemts tiesā. Viņa pienākumos ietilpa telpu uzkopšana un palīdzība virtuvē. Savus pienākumus viņš veica ļoti apzinīgi, tāpēc pēc kāda laika devās uz Romu, kur saņēma godpilno noviciātu.
7. Iesācēja dzīve viņam labi piestāvēja, jo viņš juta, ka pilda savu dzīves mērķi. Lūgšanas, garīgais un fiziskais darbs, kalpošana slimnīcās un pansionātos bija tas, kas lika Staņislavam justies piepildītam. Viņš izpildīja savu aicinājumu un zināja, ka ir tur, kur viņam vienmēr bija jābūt.
8. Savus reliģiskos solījumus viņš deva 1568. gadā. Tas bija ļoti nozīmīgs gads Staņislava dzīvē, un viņš pats to juta. Viņa lielais sapnis bija misija uz Indiju. Viņš vēlējās mācīt un pievērst kristīgajai ticībai lielu skaitu cilvēku.
9. Acīmredzot Staņislavs nojauta, ka viņam tuvojas nāve. Viņš to izjuta tik spēcīgi, ka uzrakstīja vēstuli Dievmātei un slēpa to savā ieradumā. Bija 10. augusts, Sv. Lorenss. Pēc tam viņš debesīs uzņemšanas dienā lūdza nāves žēlastību. Tās pašas dienas vakarā viņš saslima ar malāriju. Slimība progresēja ļoti ātri, un Stanala kļuva arvien vājāka.
10. Viņš nomira tūlīt pēc pusnakts 1568. gada 15. augustā, tieši tā, kā viņš bija lūdzis pie sevis piecas dienas iepriekš. Uz viņa bērēm ieradās īsti cilvēku pūļi, jo Staņislavs bija ļoti cienīts un populārs. Ziņas par jaunā jezuīta nāvi ātri izplatījās gan mājās, gan ārzemēs.
11. Kad pēc diviem gadiem kaps, kurā Sv. Staņislavs, tika atklāts, ka viņa ķermenis nav skāris pagrimums. Viņš izskatījās gluži kā nāves dienā, kas visus mūkus samulsināja.
12. 1764. gadā, tas ir, gandrīz 100 gadus pēc Staņislava nāves, viņš tika pasludināts par Polijas un Lietuvas Lielhercogistes aizbildni.
13. Sv. Staņislavs Kostka ir arī pirmais polis, kas svētīts un kanonizēts Jezuītu ordenī.
14. Pati baznīcas procedūra aizņēma diezgan ilgu laiku, jo Staņislava Kostkas beatifikācijas process sākās tikai 1714. gadā, pateicoties pāvesta Klementa XI dekrētam. Kanonizācija notika 1726. gadā, pateicoties pāvestam Benediktam XIII.
15. Svētā nāves 200. gadadienā viņa relikvijas tika atvestas uz Poliju. Svinības notika 1926. gadā, un tajās piedalījās toreizējais prezidents Ignacy Mościcki.