Renesanses pilī iebūvētas publikas paliekas Marsela teātris ir vienas no aizraujošākajām senajām pēdām Romā. Sākotnējā ēka tika uzcelta gandrīz 100 gadi slavenā Kolizeja priekšā un kļuva par arhitektūras paraugu visiem vēlākajiem romiešu teātriem.
Senās Romas teātri
Romas iedzīvotājiem atšķirībā no grieķiem negaršoja teātra māksla, tā vietā dodot priekšroku asiņainiem skatiem: ratu sacīkstēm un gladiatoru cīkstēšanās. Tomēr galvaspilsētā tie pastāvēja trīs teātriviss iebūvēts 1. gadsimtā pirms mūsu ēras, kurā kopā var ietilpt apm 50 000 skatītāju. Viņi, cita starpā, iestudēja viegli uztveramas melodramatiskas lugas, kas pavada svinības laicīgās brīvdienas (ludi saeculares) un tika organizēti muzikāli priekšnesumi.
Pēc iniciatīvas tika uzcelts pirmais pastāvīgais teātris Romā Pompejs Lielaiskurš tā gribēja nosvinēt savus uzvarošos militāros iekarojumus. gadā komplekss tika atklāts 55. gads p.m.ē., un teātris tika nosaukts tā dibinātāja vārdā. Diemžēl līdz mūsdienām nav saglabājušās redzamas šī objekta paliekas. Mēs zinām tikai to, ka tas ieņēma teritoriju starp mūsdienu Campo de 'Fiori laukumu Romā un arheoloģisko izrakumu vietu Largo di Torre Argentina. Pieticīga atmiņa par veco konstrukciju ir ielas arkveida forma Via di Grotta Pintakas lieliski sekos antīkā teātra skatītāju iekārtojumam.
Galvā dzima ideja būvēt vēl vienu monumentālu teātri Jūlijs Cēzars. Viņš vēlējās uzcelt lielisku celtni, kas pārspētu viņa konkurenta Pompeja dibinātā kompleksa krāšņumu. Tomēr viņš nepiedzīvoja būvniecības pabeigšanu, ko turpināja pirmais Romas imperators. Oktaviāns Augusts.
Viņš bija trešais teātris Romā Balbusa teātriskas stāvēja abu iepriekšējo tiešā tuvumā. Tā arī nav saglabājusies līdz mūsdienām, taču bija iespējams atrast ēku fragmentus, kas atrodas tieši aiz tās estrādes. Pašlaik šīs drupas ir daļa no nacionālā muzeja Museo Nazionale Romano Crypta Balbi.
Marsela teātris: vēsture un arhitektūra
Ēkas celtniecība tika uzsākta, kamēr vēl bija dzīvs Jūlijs Cēzars. Viņi sākās ar vietas sagatavošanu būvniecībai, kas bija saistīta ar detaļu nojaukšanu Flamīnija cirks un apkārtējo ēku un tempļu pārvietošana vai aizvākšana. Pēc Cēzara nāves gadā 44. gads p.m.ē. pārņēma atbildību par projektu Oktaviāns Augustskas beidza celtniecību. Gatavais teātris tika nosaukts viņa pāragri mirušā (tikai vecumā 19 gadi) brāļadēls un mantinieks Marsels. Starpbrīžos notika teātra oficiālā atklāšana 13. un 11. p.m.ē., lai gan pirmās skatuves izrādes tur tika organizētas jau gadā 17. g. p.m.ē.
Marcellus teātris, kas uzcelts netālu no Tibras kļuva par arhitektūras paraugu visām vēlākajām šāda veida ēkām, kas celtas impērijā. Viņa komplekts tomēr atšķīrās no Grieķijas teātriem. Pirmkārt, romiešu arhitektūrā teātri bija neatkarīgas struktūras, un grieķu pasaulē tie tika izrakti dabiskās nogāzēs. Abu veidu ēkām bija kopīga pusapaļa auditorija cavea, skatuve un aiz tās stāvošā estrādes ēka. Galvenā atšķirība bija orķestriskā sauca telpu starp skatuvi un publiku. Marcellus teātra un citu romiešu teātru gadījumā tam bija pusapaļa forma, un tajā atradās pārnēsājami kuril krēsli, kas bija paredzēti augstāko slāņu pārstāvjiem. Grieķijas teātros orķestris tika veidots kā aplis un bija paredzēts korim, nevis skatītājiem.
Marsela teātra skatītāji saskārās ar Tibru un pat varēja uzņemt 20 500 skatītāju. Auditorijas fasāde, kas izgatavota tikai no travertīna, sastāvēja no trim līmeņiem. Pirmie divi bija arkādes (41 arkāde katrā līmenī). Pirmā stāva daļa bija dekorēta ar kolonnām doriskā kārtībā, bet nākamo stāvu jonu stilā. Interesanti, iespējams, tā bija pirmā divstāvu kolonādes izmantošana romiešu arhitektūrā.
Pēdējais trešais stāvs, kas līdz mūsdienām nav saglabājies, iespējams, bija vienkāršas sienas formā bez arkādēm, rotātas ar pilastriem. Teātra skatītāju augstākajā līmenī, tāpat kā Kolizeja gadījumā, iespējams, bija tikai koka soliņi, kas paredzēti zemākajām sabiedrības slāņiem.
Mūsdienās nav skaidrs, līdz kuram laikam teātris tika izmantots. Iespējams, ka tas pirmo reizi tika uzskatīts par būvmateriālu avotu jau gadā 4. gadsimts. No saglabātajiem avotiem zinām, ka tagad neesošā estrādes ēka joprojām stāvējusi 421.
Notiek tālāk
Pēc Rietumu impērijas sabrukuma un kristietības parādīšanās Marsela teātris dalījās ar citu monumentālu pagānu celtņu likteni - gadsimtiem ilgi tas tika uzskatīts par karjeru un tika izjaukts pa gabalu. IN 11. vai 12. gadsimts klausītāju paliekas nokļuva Pjerleonu ģimenes rokās, kas iekļāva seno struktūru savā nocietinātajā cietoksnī, kas stiepās no Tibras līdz Kapitolijam.
IN 1368. gads tiesības uz šo platību pārņēma ģimene Savelli. Ne viss 150 gadi vēlāk viņi nolēma viduslaiku ēkas aizstāt ar renesanses pili. Viņi tika nolīgti, lai veiktu šo sarežģīto uzdevumu Baldasārs Peruci, Donato Bramantes skolnieks, kurš kādu laiku agrāk bija uzcēlis brīnišķīgu Villa Farnesina. Arhitekts glīti integrēja saglabāto romiešu teātra fasādi jaunā rezidencē.
IN 18. gadsimts pils kļuva par Orsini ģimenes īpašumu, kas tajā veica dažas izmaiņas, lai gan galvenokārt rezidences iekšpusē.
Marcellus teātris šodien un pieminekļi šajā rajonā
Divi zemāki līmeņi ir saglabājušies līdz mūsu laikiem, pēc tam 12 loki katrākas paliek neatņemama aizmugurējās sienas sastāvdaļa Orisini pils (Palazzo Orsini). Tie veido mazāk nekā trešdaļu no sākotnējās ārējās fasādes. Mēs tos redzēsim no ielas līmeņa Via del Foro Piscario (tuvplāna skats) vai Via del Teatro di Marcello (skats no lielāka attāluma).
Pretī Marsela teātrim stāv kolonādes fragments, kas sastāv no trim marmora kolonnām Apollona Sosija templis Ar 433. gads p.m.ē.kas tika uzcelta, pateicoties par mēra iznīcināšanu no pilsētas. gadā komplekss tika pārbūvēts 34. gads p.m.ē. konsula valdīšanas laikā Gajs Sosijs, tātad nosaukuma otrā daļa. Teātra un tempļa tuvums nav nejaušs, jo pirmajam vajadzēja būt skatuves izrādēm, kas iestudētas no plkst. par godu ikgadējam un deviņu dienu Apollo Medicus (dziednieka) festivālam.
ATTĒLI: 1. Apollona Sosiāna tempļa kolonādes fragments; 2. Marsela teātris.
Šobrīd Marsela teātris (bez iespējas iekļūt pašā pilī) un Apollona templis ir daļa no neliela arheoloģiskā vieta, kas pieejama bez biļetēm. Ir vērts aiziet līdz atdalītās zonas galam un sasniegt monumentālos vārtus, kas savulaik bija ieeja senajos Octavia portiksun kas tagad ir daļa no Sant'Angelo baznīca Pešerijā.
Vairs nepastāvošo portiku līdzīgas, bet mazāk iespaidīgas būves vietā dibinājis Oktaviāns Augusts, kas savu nosaukumu ieguvis no imperatora māsas Oktāvijas vārda. Tas tika uzcelts uz taisnstūra plāna ar malām apm 119 un 132 m. Tās iekšējā daļā tas atradās pat 5 ēkasieskaitot divus tempļus un bibliotēku. Pašā portikā glabājās izcilāko grieķu meistaru nenovērtējami mākslas darbi: Phidias, Lysippos (vairāki desmiti bronzas zirgu skulptūru) un Skopas. gadā ēka tika atjaunota 203 gadi ar imperatora palīdzību Septimijs Severussko atgādina uzraksts uz arhitrāva, kas saglabājies līdz mūsdienām. Šeit ir vērts pieminēt, ka senā Roma bija pilna ar portikiem, kas ieskauj atklātos pagalmus, taču neviens no tiem nav saglabājies līdz mūsdienām.
Šajā teritorijā atradās arī viens no vecākajiem romiešu cirkiem - nav saglabājies līdz mūsdienām Circus Flaminus (Circus of Flaminius). Taču tai nebija ne no Circus Maximus zināmās monumentālās formas, ne trasei raksturīgās formas, bet gan drīzāk atgādināja lielu pļavu. Šī iemesla dēļ tur nerīkoja ratu sacīkstes, bet lielākoties zirgu skriešanās sacīkstes. Taču to biežāk izmantoja oficiālu sanāksmju un parādes organizēšanai.
